Ap gadiem četrdesmit pieciem es sāku manīt, ka lasīšanai sāk prasīties labāks apgaismojums un ir jāapsvēr lasāmbriļļu iegādi. Bērni iesmēja, ka tētim jāuzdāvina selfijstiku, jo roku garums drīz nepietiks, lai lasītu ziņas telefonā. Desmit gadus vēlāk esmu kļuvis vēl vairāk tālredzīgs un, jo sevišķi krēslas stundās pasauli un cilvēkus uztveru...

Londona kā piedzērusies seviete, kura nolēmusi tevi pavedināt. Viņa līp tev klāt un sasaista savās skavās, savāc tevi gandrīiz ar varu. Brīdī, kad esi samierinājies ar viņas uzbāzību, kad viņas mazajā, virtuves un ģuļamistabas apvienojuma dzīvoklītī attopies guļam across big brass bad, viņa stulbi smaidīdama pacel pirkst par zīmi "just a minute" un...

Ungāru fotogrāfs Andre Kartes teicis, ka fotogrāfija ir nebeidzama atklāšana. Un atklājumiem nepieciešama pacietība un laiks. Par terapiju varētu teikt līdzīgi - cilvēks atnāk uz terapiju, lai atklātu sev sevi, un tam ir vajadzīgi pacietība un laiks.

Parasts sestdienas rīts. Par kādu stundu vēlāk kā steidzīgajās nedēļas dienās es pildīju katra apzinīgā suņu saimnieka pienākumu, pie reizes prātojot par to, vai pēc dūmu smaržas var atšķirt ar kādu malku kurināta krāsns. "Meli… ""Dievs… ""Grēks…" No sarunas izrauti vārdi skāra manu ausi un Ziedoņdāzs nezaudējot savu burvību, zaudēja manu uzmanību....

Vairāku gadu garumā Facebook un Instagramm vidē ar kolēģēm, izaugsmes koučiem Lailu Šēnbergu un Intu Santu tikāmies iknedēļas sarunām par mums un mūsu klientiem svarīgo.

Bija laiks, kad iemēģināju savu roku īso stāstu rakstīšanā un dzejošanā (reiz pat ieguvu godalgu kādā jauno dzejnieku konkursā). Joprojām, retu reizi atnāk vēlme piefiksēt kādu notikumu vai pārdzīvojumu mazu stāstu vai piezīmju formātā.